Paņemt lāpstu rokās bija mans labākais lēmums
Par manu, Lindas – dārznieku foruma “Sapņu Dārzs” radītājas – ceļu tuvāk dārzam un sapņiem. Paņemt lāpstu rokās bija mans labākais lēmums. Laikam tā vienā teikumā es īsumā varētu aprakstīt, kā sākās mans ceļš pretī dārzam. Un tā es roku. Jau pāris gadus. Ik mirkli mīlestība pret dārzu un augiem tikai pieaug. Katru dienu pārliecinos, ka esmu uz pareizā ceļa. Tas nav līdzens un perfekts, jo tāds ceļš man nemaz nepatiktu. Tikai ceļi ar līkumiem un kalniem spēj sniegt jaunas zināšanas, pieredzi un iedvesmu. To es novērtēju ne tikai savā ceļā pretī dārzam, bet dzīvē kopumā. Mana profesionālā ikdiena nav saistīta ar dārziem. Dārzs ir mans hobijs. Liela un svarīga mana dzīves sastāvdaļa. Ikdienā strādāju starptautiskā kompānijā kopā ar burvīgiem kolēģiem. Daudziem no malas var šķist, ka esmu karjeriste, bet dziļi sirdī es vienkārši daru to, kas man patīk. Arī strādāt. Darbā man ir 2 svarīgas lietas – lai procesi būtu sakārtoti, un manai komandai būtu motivācija augt un attīstīties. Mana izglītība ir saistīta ar uzņēmējdarbību un mārketingu. Tas ir ceļš, kuru izvēlējos apzināti iet jau vidusskolā.
Dārzs bija mans sazemējums brīdī, kad dzīves ceļi bija nedaudz samezglojušies profesionālajā jomā. Kad darbs vairs nesniedza gandarījumu. To laikam mēdz dēvēt par izdegšanu. Ir cilvēki, kuri tādā brīdī aiziet. Es paliku. Un šeit nav pareizi vai nepareizi. Katrs pieņem tādu lēmumu, kuru uzskata par vislabāko sev. Es zināju, ka man vēl ir daudzas lietas, kuras man ir jāpaveic. Tomēr, lai es spētu tās realizēt, man ir jāmainās. Nevis citiem vai uzņēmumam, bet man. Tas bija brīdis, kad ievilku elpu un sevi noliku priekšplānā, lai es beidzot sāktu spēt realizēt savus sapņus. To, ka tas būs dārzs, es laikam tad vēl īsti neapzinājos.
Dzīvē esmu universālais kareivis. Ja vajadzēs, tad lūpas uzkrāsošu, bet tajā pašā laikā arī mašīnai riepu samainīšu. Ja vajadzēs. Tāpat man ir arī ar dārza darbiem. Lielākoties visu esmu iemācījusies darīt pati, bet nesaku nē, ja man kāds piedāvā palīdzēt. Viens no retajiem darbiem, kuru negribu uzticēt kādam citam, ir zāles pļaušana. Nopļauts zāliens un lapu grābšana ir lietas, kuras man patīk jau no agras bērnības. Tā lapu grābšana tā nedaudz dīvaini, vai ne? Pavisam pirmās dobes esošajā dārzā tika izveidotas 2012.gadā. Mazas, apaļas dobītes ar pāris augiem bija viss, ko tajā brīdī mājas būvniecības procesā varējām atļauties. Augsne smilšaina. Viss tapa pamazām. Joprojām top, jo viena no dārza teritorijām tikai šogad iegūs vēlamo izskatu. Dārza ierīkošanā pieļautas milzum daudz kļūdas, bet tas nav mazinājis vēlmi mēģināt atkal un atkal. Eksperimentēt. 100 reizes pārstādīt. Un pats galvenais, pētīt un mācīties.
Kad mājas būvniecība bija jau tādā fāzē, ka varam tajā dzīvot, diezgan ātri ievācāmies. Līdz ar to bija vairāk laiks, lai pievērstos arī pagalma iekārtošanai. Kā jau varat noprast, līdzekļi joprojām ierobežoti, jo viss tika investēts dzīvojamai telpai. Ērtībām. Tas bija laiks, kad kopā ar mammu sāku apmeklēt arī stādu gadatirgus. Jau pēc pirmā apmeklējuma es sapratu, ka dārzs nebūs lēts prieks. Nepavisam. Kādā dienā man atmiņā atausa frāze, ko drauga mamma bieži bija teikusi: “Es dalīju puķes un liekās izmetu komposta kaudzē.” Protams tajā brīdī sāku meklēt, vai vēl ir arī citi trakie cilvēki, kuri šitā met laukā augus komposta kaudzēs. Dzīvu naudu. Tie, kuri šeit ir no pirmsākumiem, iespējams atceras grupas nosaukumu “Sapņu dārzs. Mainies ar augiem. Dārza tēmas.” Un izrādījās, ka dullie ir gana daudz. Ar katru dienu to palika arvien vairāk un vairāk. Tā tas viss arī sākās. Vienā no saviem pirmajiem ierakstiem meklēju konkrētus augus, pretī piedāvājot citus augus no saviem laukiem. Izveidojot šo grupu, vēlējos palīdzēt arī citiem ierīkot dārzus, netērējot milzīgas summas. Man šī iespēja - iegūt augus, kuri kādam ir lieki-, bija iespēja sākt realizēt savu sapni par zaļāku pagalmu brīdī, kad finanses bija jāiegulda citās jomās. Var teikt, ka esmu devusi iespēju daudziem augiem plaukt dārzos, nevis nonākt komposta kaudzēs. Par to man ir milzīgs prieks.
Jūs man jautājāt, kurš augs man ir vismīļākais. Ilgi domāju, bet līdz vienam augam tā arī nenonācu. Šeit gribētu vilkt paralēles ar mīlestību pret kādu sev mīļu cilvēku. Es nemīlu viņu tikai tādēļ, ka viņam ir lieliska humora izjūta vai “zelta rokas”. Nebūt nē. Es mīlu tādēļ, ka blakus viņam es jūtos labi. Tāpat man ir arī ar dārzu un augiem. Man dārzā ir daudz un dažādi augi, kuri gadu gaitā ir atlasīti un joprojām tiek atlasīti tā, lai dārzā justos labi. Lai patiktu baudīt to, ko es redzu katru dienu. Neskatoties uz to, ka skujkoki ir mana kaislība, mana dārza pasaule ir atvērta arī ļoti daudziem citiem augiem, kuri katrs savā būtībā ir unikāli un īpaši. Tāpat kā mēs.
Es jau iepriekš minēju, ka zāliena pļaušana ir viens no maniem mīļākajiem dārza darbiem. Tas man ir kā rituāls. Tāds perfekts, sulīgs, zaļš zāliens ir viena no manām lielākajām vēlmēm jau no agras bērnības. Nezinu, kādēļ. Neesmu vienmēr dzīvojusi mājā, tādēļ pašai man to ir grūti izskaidrot. Kaut kas laikam jau man kā bērnam bija kodā ierakstīts, ka dārzi man būs tuva tēma. Varbūt tieši tas ir likumsakarīgi, ka tieši zāliens man ir prasījis un joprojām prasa vislielāko piepūli. Tā latiņa ir uzlikta pašai tik augstu, ka to sasniegt nenākas viegli. Man patīk plašums, tādēļ arī mauriņam ir atvēlēts nedaudz vairāk kā 50% no kopējās teritorijas. Stāstam par zālienu laikam būtu vērts atvēlēt atsevišķu ierakstu. To laikam rudenī arī darīšu, jo zāliens mūsu mājās ir tikai otro sezonu.
Visvairāk mani dārzā pārsteidzis ir tas, cik ļoti es esmu mainījusies. Un pavisam nopietni. Es tiešām esmu sazemējusies un ieguvusi savu miera ostu. Tieši pateicoties dārzam es sapratu, ko es dzīvē savā profesionālajā jomā nevēlos darīt. Var teikt, ka dārzs man to palīdzēja saprast ļoti agrā vecumā, tādēļ tieši savam ceļam kopā ar visiem grupas biedriem es esmu ļoti pateicīga. Šeit ir pavisam citādāka pasaule, reālāka. Kopā esam virtuāli, bet klātesoši katrs savā dārzā. Dārzā es redzu, kā mainās sezonas. Es tagad zinu, kad ir putnu ligzdošanas laiks. Es jūtu, kā zeme sniedz man enerģiju. Pirms tam biju kā vāvere ritenī. Un tā vāvere skrēja ļoti ātri. Attīstība ir tā, kas sniedz man motivāciju, tādēļ arī pašā dārzā tieši augu attīstība ir tā, kas mani iepriecina visvairāk. Iespēja sekot līdzi, kā no maza stādiņa izaug skaists krūms. Kā no sēkliņas izaug ziedi. Tā ir laime. Laime baudīt. Būt šeit un tagad. Dārzā.